Mandarīnu zemes pasaku labirintos

2017.gada 1.semestra nobeigums Baltinavas Kristīgajā internātpamatskolā bija patīkamiem notikumiem un pasākumiem piepildīts. 22.decembra balti sniegotajā rītā daļa skolēnu un skolotāja devās tālajā ceļā uz galvaspilsētu, lai piedalītos Rīgas bērnu bāreņu fonda sponsorētajā Ziemassvētku pasākumā „Pasaku labirints”.

Jautrās sarunās un čalās pavadītais ceļš aizveda mūs uz noslēpumaino un pārsteigumu pilno Mandarīnu zemi. Tiešām, liels bija pārsteigums! Ejot pa Tallinas ielu un meklējot šīs noslēpumainās, nelielās koka durvis, maz kurš varēja iedomāties, kas aiz tām slēpjas. Mandarīnu zemes valstībā mēs nonācām jau pāri slieksnim sperot pirmo soli, satiekoties ar šīs zemes saimnieci un tās iemītniekiem. Atbilstoši vecumam, visi skolēni saņēma pazīšanās jeb savas grupas rokassprādzes: dzelteno – gaisa, zilo – ūdens, zaļo – zemes, sarkano – uguns zīmes. Nokāpjot burvīgajā pazemē jeb pagraba telpās, visi sienu, griestu, telpu ķieģeļu mūrējumi atklāja mums pagātni, bet piemeklētie rotājumi ievadīja fantāzijas pasaulē. Māksliniece, turpat visiem dalībniekiem, uz sejas uzzīmēja katras grupas pazīšanās simbolus. Un sākās pasaka!
Ik telpā bija mandarīnu kalni, pasaku, multfilmu varoņi: pats lielais, draiskais mandarīns, burvis, Ledus karaliene, minjoni, pūķis u.c. Katra grupa pasaku tēla vadībā ceļoja pa noslēpumainu labirintu. Ledus karalienes spoguļu zālē viss divkāršojās lielajos spoguļos, bija mājīgi un mīksti daudzajos grīdas paklājos, bet jautri ar dažādajām mīkstajām mantām. Tur varēja izdraiskoties, izlēkāties, cīnīties ar pašu mandarīnu un noklausīties stāstu par neparasto draudzību ar pūķi. Burvja mājoklī mūs apņēma tumsa, neskaitāmās mēģenes, sveces un īsti noslēpumaina atmosfēra. Tur vērojām maģiju, visas mūsu negatīvās domas un sliktos darbus pārvērta tumšā šķidrumā, bet ar labām domām paši varējām veidot un baudīt burvju dziru. Tikai pa pazemes alu, pašam izlienot cauri, varēja nokļūt ciemos pie trusīša, no burvju traukiem cienāties ar burvju dzērienu, ēst mandarīnus un darboties, zīmēt, meklēt sirsniņas. Pūķa valstība mūs nobūra ar senlaicīgajām bruņinieku lietām, ieročiem. Tur bija jāpielieto visa sava izveicība pa labirintu meklējot ceļu pie pūķa olām, cīnoties ar pašu pūķi, metot katapultu. Nonākot pie minjoniem bija jautri. Viņi mācīja dziedāt savas dziesmas, dejot savas dejas. Atkal nonākuši Ledus karalienes valstībā, satikāmies ar Ziemassvētku vecīti, saņēmām dāvanas un mācījāmies ar tām dalīties. Bet Mandarīnu zemes saimniece mūs vēl dāsni pacienāja ar mandarīniem, burvju dzērienu un tikko ceptu, siltu picu.
Atpakaļceļā naktsnīgā Rīga mūs vēl ilgi negribēja laist projām, aicināja vērot Ziemassvētku noskaņu, ļāva pārdomāt visu redzēto un izjusto. Gribētos teikt, ka tāls ceļš palīdz izvērtēt, sakārtot domas un noved līdz personīgajām atziņām. Viena no tām ir par savu dzimto pusi, jo nekur nav tik labi kā mājās. Mūsu pusē daba bija parūpējusies par skaistu, baltu ziemas segu, arī svētku sajūtu cilvēki dāsnāk pauž ar spožām gaismiņām logos, bagātīgiem rotājumiem, mirgojošām eglītēm. Jāatzīmē emociju, smaida lielā nozīme cilvēku sejās. Tas ir ļoti nozīmīgi, uz daudz ko rosina un dod!
Paldies par Mandarīnu zemi, par pasaku valstību, par Ziemassvētku brīnumu!


Skolotāja Daina Petrova